KOKA LOGU SILUETGRIEZUMI UN DEKORI ANDRUPENES PAGASTĀ

11. maijs, 2024 pl. 1:00

Koka logu siluetgriezumi un dekori Andrupenes pagastā

(izstādes teksts)

Logs latviešu kultūrā ir tikpat simbolisma apvīts kā jebkurš cits mājas elements. To var uztvert pavisam virspusēji un funkcionāli, bet, paveroties dziļāk, tas raksturo arī noteiktu pasaules kārtības elementu mijiedarbību, kur visam ir sava vieta. Mūsu senči ticējuši, ka logs ir Dieva acs, kas pa logu spļauj, tas spļauj Dievam acīs un ka pa logu nedrīkst ūdeni liet, tad ielej Laimai acīs.

Pastāv uzskats, ka Latgalē māju ārpuses bagātīgos koka rotājumus veido pārsvarā no senčiem mantotais ģeometriskais raksta princips, taču krāšņie ornamenti ar floras un faunas elementiem liecina par spēju aizgūt un pašu vajadzībām pārradīt arī tajā laikā līdzās dzīvojošo krievu, baltkrievu un poļu kopienu uzturētās rotājumu tradīcijas. Kokgriezumi un dekori bijuši īpaši izplatīti līdz pat 20.gs. 40.gadiem, kad tos latviešu mājām nomainīja pārsvarā neuzkrītoši profilētas krāsotas aplodas un apdares elementi.

Kokgriezumu dekoru veidošanas prasmes un tradīcijas Latgalē sākotnēji ieviesa un vēlāk plaši veidoja vecticībnieki, kuri pēc 17. gs. 50. un 60. gados veiktajām baznīcas reformām tika pakļauti vajāšanām no oficiālās krievu baznīcas puses un pārcēlās uz Latviju, īpaši Latgales reģionu. Par pirmajiem stilizētajiem floras un faunas siluetiem ar liektām līnijām, kas izmantoti logu dekorēšanā, var runāt jau kopš renesanses laikiem. Šādi dekorējumi raksturīgi baroka laika arhitektūras stilam, kas aizsākās Itālijā 16. gs. beigās un izplatījās Eiropā un tās valstu kolonijās 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē.

Domājams, ka Krievijas impērijā šo stilu ieviesa no Itālijas pieaicinātie meistari, kas bija nolīgti pirmo jaunā stila baznīcu celtniecībai. Tā kā mūra ēku celtniecība bija dārga un resursu ziņā ietilpīga, stila aizmetņi līdz vienkārša līmeņa zemnieku kārtas ļaudīm nonāca caur kokmateriālu, kas bija pieejams ikvienam prasmīgam tā laika meistaram. Vēlāk kokgriezumi ļoti izteikti lietoti vecticībnieku un pareizticīgo kopienu koka dievnamos, kā arī vienkāršo iedzīvotāju mājās. Krāšņos amatniecības meistardarbus varēja redzēt sādžu ielās un citās bajāru un lauku muižu teritorijās, kas 19.gs. pirmajā pusē jo īpaši tika pakļautas Krievijas cara apbūves vadlīnijām, tostarp norādēm par grezniem un bagātīgiem rotājumiem kā muižu ēkām, tā sādžu iedzīvotāju dzīvojamajām mājām.

1772. gadā Latgale tika pievienota Krievijas impērijai, tāpēc uz teritoriju attiecās liela daļa tā laika Krievijā izdoto likumu. 1830. gadā tika izdoti Krievijas cara būvniecības noteikumi, kas smalki diktēja zemnieku sētu būvēšanas gaitu un muižu teritoriālo plānojumu. Noteikumi paredzēja, ka dzīvojamām ēkām jābūt ar galu orientētām pret ciema jeb sādžu ielu, fasādē jābūt vienam vai diviem logiem un šajā mājas daļā jāatrodas dzīvojamajai istabai, dzīvojamo māju un klēts fasādi jārotā. Tas ierobežoja zemnieku radošo praktiskās darbošanās brīvību, tajā pašā laikā iesakņojot baroka stilu, kas līdz Latgalei atnāca gan caur krāšņajām mūra katoļu baznīcām un muižām, gan arī saplūstot ar vietējām amatnieku tradīcijām un vecticībnieku līdzi paņemto, pārradīto baroka atblāzmu lauku koka arhitektūras elementos. Latgalieši, būdami slaveni un prasmīgi amatnieki, šīs kokgriezumu dekoru veidošanas prasmes pārņēma un vēlāk piedāvāja savus amata pakalpojumus arī citos Latvijas novados.

Vērojot Latgales lauku ainavu mūsdienās, šur tur vēl var pamanīt greznos koka siluetgriezumus logu sandrikos un dekorētajās logu aplodās, kas, īpaši pamestām mājām, izbāl, satrūd un sabirst. Lielākā daļa koka māju lauku teritorijās tikušas pie jauniem un plašiem plastikāta vai koka logiem, kuriem vairs nav klasiskās logu rūtis un kokgriezumu dekori.

Informatīvā izstāde par koka logu siluetgriezumiem un dekoriem sniedz ieskatu unikālajās koka arhitektūras elementu darināšanas tradīcijās, kas līdz mūsdienām saglabājušās kā grezna rota pamestām vai vēl aizvien apdzīvotām mājām dažādos Andrupenes pagasta izzūdošajos ciemos. Apkopojums veidots kā iedvesma mūsdienu latviskās lauku koka arhitektūras cienītājiem un tiem, kas vēlas celt no jauna vai atjaunot savu māju, iedvesmojoties no senču daiļrades un izpratnes par mājas estētiku.

Loga funkcionalitāte un detaļas

Mājai logs ir dabiskās gaismas avots, kas ļauj ieplūst ne vien svaigam gaisam, bet arī skaņai un apkārtējās dabas krāsām, protams, ja tas ir atverams. Ar logu mūsdienās saprotam telpu norobežojošu atvērumu sienā, kam ir koka, plastmasas, metāla vai kāda cita materiāla rāmis, tas parasti ir stiklots vai nosegts ar citu caurspīdīgu materiālu. Logs nav bijis tādā formā, kā mēs to iedomājamies šodien. Loga klasiskā forma ir izgājusi noteiktu attīstības posmu arī tad, ja runā par koka logiem lauku apvidos, kas salīdzinoši mazāk pārņēmuši dažādus aizgūtus aktuālos stilus. Līdz 19.gs. beigām liela daļa vienkāršo ļaužu, īpaši lauku teritorijās, dzīvoja dūmistabās, kurās krāsns dūmi nāk tieši istabā, sakrājas telpas augšdaļā un pamazām izplūst ārā gan pa durvīm, gan pa sienā iecirstiem maziem aizšaujamiem lodziņiem. Vēlāk šie mazie lodziņi nereti bijuši arī stikloti. Latgalē dūmistabas visvairāk bija sastopamas pirms Pirmā pasaules kara. Vienīgi turīgiem iedzīvotājiem bijušas labi ierīkotas mājas ar dūmeni un stiklotiem logiem. Pārējiem iedzīvotājiem, īpaši sādžās, bijušas vienkāršas un askētiskas dzīvojamās ēkas. 19.gs. otrajā pusē Latgalē dzīvojamo māju modernizācija bija atšķirīga. Bezdūmeņu krāsnis pamazām nomainīja krāsnis ar dūmeņiem, tika palielinātas logu ailas un logu skaits, ieliktas koka grīdas. Šajā laikā sāka pievērst uzmanību arī mājas ārsienas izdaiļošanai. Ar siluetgriezumiem sāka rotāt arī logu aplodas, pievienot dekorētus slēģus, māju zelmiņus un vēja dēļus. Grezni veidotus koka dekorus mājām vienmēr centās darināt atšķirīgus un neatkārtojamus, lai izceltu ēku individualitāti.