Adītie cimdi – praktiski vai tomēr dziļi simboliski darinājumi?

Cimdiem kopš seniem laikiem ir bijusi funkcionāla un simboliska nozīme, kas raksturo mūsu identitāti, pasaules izpratni, radošumu, gaumi un estētiku. Cimdiem īpaša nozīme bijusi godos un simboliskajā komunikācijā. Cimdu simbolika bieži saistīta ar to, kā caur savu kultūras kodu raugāmies uz roku simboliku dažādos līmeņos. Dāvinātiem cimdiem pat bijusi maģiska nozīme, jo tie veidoja saikni starp dāvinātāju un saņēmēju.

Dāvināmie cimdi. Cimdu darinātāja: Antoņina Stikute, privātkolekcija.

Dāvinātos un godu cimdus ļoti reti nenēsāja ikdienā, tos parasti glabāja nākamajām paaudzēm. Arī cimdu krāsu simbolika veidoja nerakstītu komunikāciju. Raibi un krāsaini cimdi vienmēr nozīmēja pārpilnību, bagātību un auglību, savukārt balti – šķīstību, svētumu, maigumu. Tāpēc jauna meita kā saderību zīmi par savu piekrišanu dāvinājusi raibus cimdus, bet kāzu godos iegājusies tradīcija, ka mičošanas laikā jauniķis ar baltiem cimdiem noņem līgavai vainagu, citur saglabājusies tradīcija, ka gan līgavai, gan līgavainim, ejot baznīcā, rokās grezni, balti cimdi. 

Godu cimdi.  Cimdu darinātāja: Diāna Stikute, privātkolekcija.

Ar vārdu cimdi latviešu valodā apzīmē kā pirkstaiņus, tā dūraiņus. Dūrainus cimdus sauc arī par gulaiņiem, kulačiem, kulaiņiem, plaukstaiņiem. Katrā Latvijas novadā cimdu darināšanai bijušas savas īpatnības un tradīcijas. Tomēr kopumā Latvija vismaz Eiropas kontekstā var lepoties ar tik plašu un daudzveidīgu cimdu adīšanas tradīciju saglabāšanos līdz pat mūsdienām. 19.gs. vācu ceļotājs J.G. Kōls, aprakstot latviešu kultūru, raksta: “Ļoti nozīmīgu vietu citu apģērbu vidū ieņem cimdi, kurus neviena tauta nelieto tādā vairumā kā latvieši [..]”. Latvijas teritorijā cimdi atrasti jau 14.-15. gs. (citos avotos minēts agrāk), kas darināti kaula adatas pinumā. Par adītiem pirkstaiņiem un dūraiņiem ziņas ir aptuveni no 15. gadsimta. Senākie “līgavaiņa goda cimdi” saglabājušies no 18.gs. beigām. Latgalē tie ir balti pirkstaiņi ar vienu platu vai divām dažādām krāsainām rakstu joslām delnas daļā. Pirkstaius cimdus Latgalē sauca arī par pirkstainiekiem, dūraiņus – par kulaiņiem. 19. gs. 2. pusē un vēlāk vīrieši vairāk valkāja kulaiņus, sievietes – pirkstainiekus. 19.gs. beigās un 20.gs. 1. ceturksnī cimdi pārsvarā adīti divkrāsaini – ar košu vai baltu rakstu brūnā pamatā. Raksturīgā Latgales cimdu iezīme ir “mušaini pirksti” – ieadīti atšķirīgas krāsas valdziņi. Latgales novadu cimdu raksturīgā iezīme – zināms trauslums un smalkums, liela daudzveidība un radošums. Cimdus var iedalīt divās lielās kategorijās – ikdienā nēsājamie jeb darba cimdi un ceremoniju un godu cimdi.

Darba, ikdienas cimdi. Mūsdienas. Cimdu darinātāja: Leontija Maļkeviča, privātkolekcija.

Ikdienai paredzētos cimdus parasti adīja ļoti vienkāršus, to paraugi praktiski nav saglabājušies, jo tos vienkārši nonēsāja. Adīšanai izmanto rupjāku dziju, nereti ada dubultos cimdus, kas bija izturīgāki gan pret darba slodzi, gan ziemā labāk sildīja.

Savukārt ceremonijām un godiem paredzētie cimdi bijuši ar iespaidīgu krāsu bagātību un īpašu rūpību darināti. Cimdu darināšana un dāvināšana bija nozīmīga visos nozīmīgākajos cilvēka dzīves posmos.

-  Dzimtā, piedzimstot pirmajam bērnam, cimdi tika dāvināti tuviniekiem.

-  Krustabās kūmām dāvināja baltus vai gaišus cimdus, simboliski uzticot mazuli krustvecākiem.

-  Kristībās cimdi tika dāvināti baznīckungam.

-  Kad bērnu pirmo reizi ņēma līdzi uz baznīcu, cimdus atstāja baznīcā.

- Katrai meitenei jau no 10 gadu vecuma bija jāsāk adīt cimdi, lai gatavotos saviem lielajiem godiem un pildītu pūru. Par normu tika uzskatīti vismaz trīs simti (un vairāk) cimdu pāri. Rakstiem bija jābūt dažādiem, atkārtošanās nebija pieņemama. Adīkļus ņēma līdzi ganos vai uz kopīgām vakarēšanām.

-  Kad meita gribēja apliecināt savu piekrišanu līgavainim, viņa deva gaišus, raibus cimdus. Tie reizē parādīja meitas čaklumu, radošumu un smalkumu.

-    Kāzām, īpaši līgavainim, tika darināti speciāli kāzu cimdi.

-    Ejot laulāties līgavai un līgavainim rokās bija balti, izrakstīti grezni cimdi.

-    Pūra vedējam cimdi tika sprausti pie cepures, pūra govīm cimdus lika uz ragiem.

-    Pēc laulībām cimdus atstāja baznīcā vai svētvietā.

-   Kāzu laikā cimdi tika dalīti visiem vīra radiem, kā arī atstāti kā ziedojumi dažādās jaunā vīra mājas vietās, piemēram, mājai zirgu stallim, akai, maizes ceplim, kā arī pirtij, kur tos lika uz sliekšņa, lāvas un krāsns, tādējādi izlūdzoties labvēlību jaunajai vietai un rādot savu apņēmīgo čaklumu kļūt par jauno saimnieci. Vēlāk visus ziedotos cimdus salasījusi vīramāte.

-   Dzemdību laikā cimdus ziedoja pirtij, Mārai un Laimai, lai lūgtu palīdzību un aizsardzību.

-   Dzīves nobeigumā cimdi tika laikus darināti, domājot arī par bērēm. Tos lika līdzi kapā.

Agrāk pastāvēja uzskats, ka diegi un dzija jāsavērpj līdz Aizgavēnim/Meteņiem. Tad var ķerties klāt aušanai un adīšanai. Īpaši jaunām meitām bija jāpaspēj uzdarināt jaunas un glītas drēbes, ar ko parādīties nākamajā gadskārtā – Lieldienās. Tāpat bija jāpaspēj noadīt skaisti cimdi, ko turēt līdzi, ja gadījumā šūpotājam jādod mājiens par saderību piekrišanu.

Ticējumi, mīklas, sakāmvārdi un tautasdziesmu par cimdiem.

Mūsdienās simboliskajā komunikācijā cimdi vairs netiek lietoti. Nereti saglabājusies tradīcija cimdus dāvināt kāzu laikā, simboliski dalot līgavas pūru tuvākajiem radiem. 20. gs. beigās interese par etnogrāfisko cimdu adīšanu šķietami mazinājās, par vērtīgākiem uzskatot veikalā nopērkamos cimdus. Taču ir sievietes, kam cimdu adīšanas prasmes ir teju vai iedzimtas. Etnogrāfiskos cimdus Latvijā šobrīd ada galvenokārt rokdarbnieces un profesionālas adītājas - meistares, kuras adīšanas prasmi iemācījušās ģimenē no mātēm vai vecmāmiņām, pašmācības ceļā vai skolā.

Latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un prasmes 2021. gadā ir iekļautas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Aicinām ielūkoties savu vecmāmiņu skapjos, apskatīt savu dzimtas sieviešu cimdu adīšanas tradīcijās, vai izzināt vietējo cimdu darinātāju veikumu, lai turpinātu šo tik unikālo latviešiem raksturīgo tradīciju! Ikviena var iemēģināt savu roku veiklību un trenēt prātu un radošumu caur rakstu salikumu un nozīmes piešķiršanu savā adījumā!

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” pamatkrājumā ir 2 cimdu pāri un palīgkrājumā – viens. Interesantākais un izpildījuma ziņā vērtīgākais paraugs ir dubultie vilnas cimdi ar ieadītu pantiņu.

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” pamatkrājuma cimdi, Nr. ALS523k, 20.gs. vidus. 

Dubultie vilnas cimdi adīti pelēkā krāsā ar zaļiem astoņstūriem, kuros ieadīti balti sniegpārsliņu raksti. Vaļņa daļā divas pelēkas joslas, kas atdalītas ar gaiši zaļām līnijām. Starp tām ar melnu dziju ieadīts uzraksts "Es pārsleņa, es māseņa, es klusi laižūs šur". Uz otra cimda tajā pašā lejas daļā pantiņš turpinās "Uz zaļā egles zareņa Es maigi sežūs tur." Abiem cimdiem iekšpuse balta, kur ar zaļiem diegiem ieadīts "Par atmiņu 55 gados". Cimdus saglabājusi Monika Karvele (1923-2007), adītāja nezināma. Cimdus muzejam dāvinājusi Aija Babre. Izmēri: garums - 26 cm, platums - 10,5 cm. Īkšķia garums - 8 cm, platums pie pamatnes 5 cm. 

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” pamatkrājuma cimdi, Nr. ALS230

No vilnas diegiem adīti cimdi. Melna un oranža krāsa, galos oranžas un baltas bārkstis. Raksts – plaši izplatītais “sietiņa” raksts, kas kombinēts ar četru rombiņu “saulītēm”, kas cita ar citu savienotas ar diagonāli slīpu līniju rakstu. Cimdu valni rotā divas smalku diagonālu krustiņu rakstu līnijas, kas ieskauj pamata raksta līniju, kurā ir ritmiski rombi, kas atdalīti ar smalku starprakstu. Cimdu darinātāja – Inta Viļuma. Cimdi adīti mūsdienās kā etnogrāfisko Latgales kulainu paraugs. Izmēri: garums - 27,5 cm, platums – 11cm, īkšķa garums 6,5 cm, platums pie pamatnes – 4 cm.

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” palīgkrājumā esošie cimdi, Nr. ALSp771

Cimdi adīti ar dažādu krāsu vilnas diegiem, par pamatu fonam lietojot zemes brūno toni. Uz rokas divi izteiksmīgi ausekļi un plaukstas pusē smalks, izkliedēts dzeltenas skujiņas raksts. Cimdus muzejam dāvinājusi Regīna Aprube.  Cimdus darinājusi dāvinātājas vīramāte Valentīna Aprube no Astašovas. Izmēri: garums - 26 cm, platums - 9 cm. Īkšķia garums 6,6 cm, platums pie pamatnes -  3,5cm.

>>>>>>>>>>>> IIIIIIIIII <<<<<<<<<<<<

Atmiņas par cimdu adīšanu un tvaicēšanu Andrupenes pagastā (teicēja M.Stepiņa, dz.1933.gadā Grišānos, Andrupenes pag.):

Izmantotie avoti:

- Bremze Z., Rozenberga V., Ziņģīte I. (Sast.), LATVIEŠU TAUTAS TĒRPI, Zemgale, Augšzeme, Latgale, Latvijas Vēstures muzejs, 2003

- Grasmane M., Latvieša cimdi, Otrais izdevums, Rīga, Tautas tērpu centrs “Senā klēts”, 2014.

- Grasmane M., Muze Z., Treimane E., “Latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un prasmes”, Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, 2011, https://nematerialakultura.lv/Elementi/latviesu-etnografisko-cimdu-adisanas-tradicijas-un-prasmes/

- Latvijas padomju enciklopēdija, 2. sējums. Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.

- Teicējas M.Stepiņas atmiņas par cimdu adīšanu (dz.1933.gadā Grišānos), pierakstīts 2016.gada maijā Mariampolē (Andrupenes pag.)

- Viļuma, I. (Sast.), “Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota”, Dagdas novada pašvaldība, Dagda, SIA “Latgales druka”, 2019.