Aizgavēnis - ieskats tradīcijās un kopsakarībās

Aizgavēnis
(Metenis, Vastalāvis, Latsvāgs, Skulduru vakars, Pīrāgu diena, Buduļu un Budēļu diena)

Par Aizgavēni Latgalē sauc Meteni jeb Vastalāvi. Citur šī diena minēta kā Latsvāgs, Skulduru vakars, Pīrāgu, Buduļu un Budēļu diena. Jāatzīmē, ka Aizgavēnis ir katoļu svētki, taču visas izdarības, kas ir ārpus baznīcas, domājams, saglabājušās arī no senākiem laikiem. Ir grūti novilkt stingru robežu starp to, kas latgaliešu sētā pēc kristīgo tradīciju ienākšanas skaitās vai neskaitās raksturīgs vispārpieņemtajām Meteņu svinēšanas ieražām. Šeit apkopotas izdarības, kuru aprakstos minēts vārds Aizgavēnis, kā arī plašākam ieskatam veidots apkopojums par Meteņdienas tradīcijām citos Latvijas novados.

Aizgavēnī latgalieši vizinājušies no kalna (ar ragavām, lielajām kamanām, ladankom), lai augtu gari lini un aitām gara vilna. Iecienītas bijušas arī grieztuvies, kurās pie ledū iesaldēta baļķa ar kustīgu kārtī piesietas ragaviņas, ko griež apkārt. Aizgavēnī agrāk gaļu ēduši deviņas reizes, lai aizgavētos un līdz Lieldienām gaļu vairs neēstu. Cepuši arī plāceni ar cūkas gaļas gabaliņiem, kas līdzīgs kakorkai. Citās Latvijas vietās Aizgavēņa jeb Meteņa vakaru sauca arī par kurmju vakaru, jo tai vakarā dzina kurmjus, vai arī gatavojās to dzīšanai.

Riņa rats, Latgalē – grīztaukas. Literārajā valodā – grieztuves vai grieztaukas.
Attēls no grāmatas “Latviešu tautas dzīvesziņa 5 – Gadskārta”, 1993.gads

Pirms kristietības laikā Aizgavēnis iezīmēja vidusposmu starp Ziemassvētkiem un pavasara Saulgriežiem, ko parasti atzīmē februāra sākumā (2., citur 6./7. februārī), izceļot ziemas un pavasara robežpunktu. Savukārt katoliskajā tradīcijā Aizgavēnis skaidri iezīmē robežu starp izpriecām un gavēšanu, kur galvenais uzsvars tiek likts uz sagatavošanos baznīcas Lieldienām – klusumā, pārdomās un lūgšanās pieminēt Jēzus ciešanas un nāvi.

Pastāv uzskats, ka Aizgavēnī (Saules gadskārtā svinētajos Meteņos), tiek mesti meti, plānots nākamais saimniecības gads, kad apzināti visi pavasara darbi un ieceres, kā arī nostiprinātas ciešas saiknes ar savu dzimtu un tautu. Tas jēgpilni atspoguļojas arī ar šo svētku piekoptajās tradīcijās (ciemošanās, kopīga jautrošanās, bagātīgs mielasts).

Meteņi kā gadskārta, svētki, atzīmējama un svinama diena vai pat nedēļa, rodama visā Eiropā, kā arī ārpus tās, piemēram, Užgavēnis (Užgavėnės) lietuviešiem, Zapusti (Zapusty) poļiem, Masopust čehiem, Pustni slovēņiem, Fasnahts (Fasnacht), Fasnets vai Fasents ģermāņu tautām, Fašiangi (Fašiangy) slovākiem, Kozelek – silēziešiem, Masņica (Масниця) ukraiņiem, Masļeņica (Мaсленица un Масьленіца) krieviem un baltkrieviem,  Vorački, Vorači, Končini (Voračky, Voráčí, Končiny) morāviešiem, Poklade ( Покладе) serbiem, Sirna sedmica (Сирна седмица) bulgāriem, Karnevāls brazīliešiem, venecuēliešiem, panamiešiem, utt.

Meteņa nosaukums, domājams, cēlis no sena vārda, piemēram, lietuviešu un prūšu valodā metai un metas nozīmē gads, gadalaiks. Savukārt grieķu valodā vārdam meta ir vēl citas nozīmes – robeža, griešanās vieta, pāreja. Pastāv uzskats, ka Metenis mūsu tautām tika uztverts kā gaismas personificējums un, svinot viņa gadskārtējo atnākšanu, viņš parādījās kā cilvēciska būtne, kas darbojas ļaužu vidū, lauku sētā. Liela daļa mūsu tautas svētku parasti saistīti ar mēnesi, arī Meteņos ir svarīgi, kā sagriezies “lielais debesu pīrāgs”. Latviešu dainās ir minēts, ka Metenim ir pieci dēli arājiņi un piecas meitas malējiņas. Tam ir jautrs raksturs, tas laižas no kalna, kustina, tricina un reizēm pat noper svinētājus, simboliski modinot visu dzīvo no garā ziemas miega.

Pēc Aizgavēņa seko Pelnu diena – jauno saimniecību dibināšanas diena, kad līdzi ņemtas pelnos ierušinātas ogles jaunajam pavardam. Savukārt katoliskā tradīcija Pelnu dienu saista ar atgādinājumu par izraidīšanu no Paradīzes, laicīgo dzīvi un gandarīšanas zīmi, simboliski kaisot ticīgajiem pelnus uz galvas.

Aizgavēnis ir pēdējais maskošanās jeb čigānos iešanas laiks, jo pastāv uzskats, ka ar šo dienu beidzas ziema, un šī nodarbe saistās arī ar ziemas tumšā laika periodu, kas zīmīgi tiek noslēgts. Gājienos parasti piedalījās gan veci vīrieši un sievietes, retos gadījumos bērni, taču visdedzīgākie masku gājēji viennozīmīgi bija jauni ļaudis.

Mūsdienās svinēšana vairs nenotiek katrā sētā, bet gan tur, kur kopā sanāk domubiedri, tradīciju piekopēji vai vienkārši interesenti. Tas, vai pieturamies pie stingriem priekšstatiem, vai radoši pieejam tradīcijai mūsdienu kontekstā, ir mūsu pašu ziņā. Tālāk sniegts ieskats, kā, pēc mūsu senču priekšstatiem, jārīkojas šajos svētkos.

Ko dara un nedara Aizgavēnī :

-       Svin no pusdienām līdz pusnaktij.

-       Ēd deviņas reizes, vēlams treknu ēdienu.

-       Meitām jāēd 12 reizes, lai precinieki brauc, kad braukdami, katru mēnesi, atrastu galdus pilnus ar ēdienu.

-       Vāra miežus ar zirņiem vai pupām un cūkas ausi, lai nākamā gadā labi izdevušies zirņi, pupas, mieži un cūkas.

-       Kauliņu no cūkas gaļas zināmā vietā sniegā ierok, lai tur cūkas godīgi ēstu, būtu lēnas un augtu lielas.

-       Pēdējo dienu iet čigānos (maskojas).

-       Pieēdas gaļu, lai līdz Lieldienām neēstu.

-       Uz pīlādža vai cita koka iesma cep treknu gaļu, ar tās taukiem smērē vaigus, lopu purnus, izkaptis un sirpjus.

-       Dzen kurmjus vai gatavo iesmus to dzīšanai pavasara aršanas laikā.

-       Ar zedini (iesmu/rīksti) lec ap kāpostu dārzu, lai kurmji tur nerok.

-       Cep plāceņus, kakorku vai pankūkas, godinot apaļo saulīti un gadu.

-       Gatavo ladus (ar ledu apsalušus bluķus), ar ko šļūkt no kalna.

-       Šļūc no kalna ar ragavām vai ladām (ladonkom) un lielās, lai gari lini.

-       Tālu brauc ciemos, lai aug gari lini.

-       Neko nenes mājās no meža.

-       Atbrīvojas no nevajadzīgā.

-       Nerunā par čūskām, lai tās nedzeļ.

-       Nevāra kāpostus, bet, ja sanāk vārīt, tad kāpostu ūdeni lej uz ābelēm.

-       Veļ lielus sniega kamolus, lai lieli kāposti.

-       Tajā dienā nestrādā, lai nemetas kaites.

-       Neļauj putrai kūsēt, lai talku dienās nelīst lietus.

-       Griež matus un liek zem zirga siles, lai mati aug gari kā zirga aste.

-       Nevērpj no Aizgavēņa līdz Pelnu dienas pusdienai.

-       Spēlē spēles un iet rotaļās.

-       Zīlē, īpaši jaunas meitas:

• Liek pankūkas uz grīdas, laiž klāt suni, kuras meitas pankūku suns paķer pirmo, tā pirmā apprecēsies.
• Krustcelēs puiši vai meitas sēj linus, kas sapnī tos plūc, tas būs nākamais vai nākamā.
• Aizsietām acīm jāķer sētmalē mieti. Ja noķer pa pārim, tad drīzi apprecas.
• Apskrien 3 reizes ap māju un skatāsa pa logu istabā: ja redz vainagu, tad būs precinieki, ja šķirstu – nāve.
• Vakarā meitas klausās, no kuras puses rej suņi, no tās brauks precinieki.
• Pirmo pankūku dod meitai. Tai jāskrien ar pankūku. Ja ceļā satiek cūku, tad meita neapprecēsies, un pankūka jāatdod cūkai; ja satiek suni vai kaķi, tad vīrs būs brangs puisis; ja satiek vistu – tad būs bagāts vīrs; ja satiek vīrieti – tad nākamais vīrs būs sastaptā vīrieša vārdā; ja satiek sievieti – tad nekad neapprecēsies.

-       Pēc Aizgavēņa pannu sviež uz cepļa un 7 nedēļas neko treknu un ceptu vairs neēda.

Pierakstīti dziesmu teksti latgaliski, kas saistīti ar Aizgavēni:

Prīcojitēs, prīcojitēs
Šudindīnā, na cytā.
Vīsuļs snīgu gaisā jauca,
Aizgavieni gaideidams.

Aizgavieņs vad Palnu dīnu,
Ai šķeibomi rogovom.
Sasašķeiba, sasašķeiba,
Īsavēle lejeņā.
/pierakstīts Aglonas pusē/

***

Lāc mozī kazlāni,
Lāc bucikeņi,
Lāc mozī jiereņi,
Lāc vucikeņi.

Skrīn muni teleņi,
Skrīn kumeleņi.
I mes poši lācam
Aizgavieņa vokorā.
I mes poši skrīnam
Aizgavieņa vokorā.
/pierakstīts Aglonas pusē/

***

Vydā, vydā doncuotuoji,
Aizgavienī Danci grīzt.
Lai te loba satikšona,
Lai te loba dzeivuošona.

Sasagrīze doncuotuoji
Ustabenis videņā
Sagrīz, Dīveņ, rudzus, mīžus
Teirumeņa videņā.

Doncojiti, doncojiti,
Tod byus teira ustabeņ.
Tod byus loba veseleiba
I ļusteiga dzeivuošon.
/pierakstīts Aglonas pusē/

***

Vēl gāja tā ap krēslo stundu un visi kailām rokām, jo ja bija cimdi rokā, tad linus plūcot bija auksts laiks un arī vajadzēja cimdu. Pēc vecu ļaužu stāstiem dziesmu, ko dziedāt, daudz nebijis. Dziedāta viena un ar sevišķu labpatikšanu:

Čivu, čivu, vidžu, vidžu,
Aizgavēņu vakarā.
Audziet mani gari lini,
Mirkstiet balti ezerā,
Ka varēšu Rīg's kungiem
Samta bikses nopogot,
Nocelt cauņu cepurīti.
/A. Skuja, Mālupe./

>>>>>>>>>   III   <<<<<<<<<

Izdarības un ticējumi Latvijas teritorijā, kas minēti saistībā ar Meteņiem un Vastalāvi (nevis Aizgavēni):

-       Nevērpj, lai traki suņi neskrien mājā.

-       Cep daudz pīrāgus.

-       Uzkāpj uz bluķa un jāj ap māju.

-       Guļ šķērsām zem balkas, tad mugura nesāp.

-       Veļ sniega kamolus, lai kāpostiem lielas galviņas augtu.

-       Zīlēšana ar dzīvniekiem:

o   Suņam uz cirvja kāta dod gaļu un maizi. Ja suns pirmo ņem maizi, tad bijis gaidāms auglīgs gads un otrādi.

o   Uz cirvja kāta liek sviestu, pienu, maizi un gaļu. Ko suns pirmo kampj, tas tai gadā būs dārgāks.

o   Aiznes maizi un gaļu zem kāda liela ozola un gaida, kad kāds putns nāk ēst. Ja putns pirmo ēd gaļu, tad gaļa būs lētāka; ja maizi, tad maize.

-       Maizi griež kancīšos jau iepriekšējā vakarā, lai tā būtu par svētību ēdājam, kā arī rudzi vasaru labāki.

-       Ja snieg vai līst, tad būs labs sēņu un ogu gads.

-       Ved mēslus uz lauka, lai laba raža.

-       Ar cirvi neko necērt, lai lopi neuznāk uz tām skaidām, jo tad tiem to gadu jāklibo.

-       Ja apgriež matiem galus, tad viņi aug gari.

-       Metenī jāsukā mati.

-       Ja nesanāk vest mēslus uz dārza, tad vismaz 3 sakumi jāuzmet.

-       Strādā tikai līdz pusdienām (ved mēslus), paguļ un tad svin.

-       Nevērpj, citādi mazi sivēni trīc, raustās un griežas apkārt.

-       Nešuj, tad aug gari pirksti, apmilzt un kurmji rok dārzu.

-       Nemazgā drēbes, jo tās nekad vairs nevar dabūt baltas.

-       Jāmazgājas, lai balti lini.

-       Meteņa vakarā dara vīzes un, linus sējot, ģērbj kājās, lai liniem būtu šķiedra kā lūki.

-       Vīriešiem ar matiem jāplūcas un jādzer daudz ūdens, lai tiem gari lini aug.

-       Ja Metenī pelnus grābj, tad nav dieglaini lini.

-       Mucas stīpā sēdina vistas, lai tās ietu dēt vienā perēklī.

-       Pirmo reiz iebrauc zirgus, tad tie vienmēr brangi un labi iet.

-       Pirms saules slauka mēslus un nes uz istabas vai rijas augšu, lai vistas vasarā dētu olas.

-       Nes visus sietiņus uz riju, lai mušas nenāktu pa vasaru istabā, bet gan uz riju.

-       Ja kūtī atrod nosvīdušus lopus, tad Meteņa vakarā dzen lietuvēnu. Visi mājas ļaudis taisa ar šķērēm un pulksteņiem lielu troksni un liek tādam bērnam, kas to nezina, stāvēt zināmā vietā ar maisu, kur lietuvēns, kad citi to dzenāšot, iemetīšot viņam visādu bagātību. Bet augšā pār bērnu stāv jau cits, kas tur ir paslēpies ar ūdens spaini. Kad nu šis ir pašā lielā gaidīšanā, ka lietuvēns metīšot mantas maisā, tad otrs izgāž nabadziņam ūdens spaini pār galvu.

Citu izdarību apraksti par šo dienu:

[..] To otrdienas vakaru pēc saules noiešanas meitas to Vatslāvju sāk dzīt. Tad tās skraida no vienām mājām uz otrām un dzied tādas bezkaunīgas dziesmas, ko kaunos še ierakstīt. Kad tās labu brīdi preikšnamā izbļaustījušās, tad saimniece atver durvis un ielaiž istabā, kur tās vēl jo trakāki dzied. Ja ierauga vīrieti, tad plēš, raust to zemē un vazā pa plānu apkārt. Nama māte pa tam uz galda salikusi lielu čupi pīrāgu (ar zivīm ceptus raušus) brandvīna blašķi un alus ķipi, un lielu bļodu ar vārītām pupām un zirņiem klāt, ved tad tos godīgos viesus pie tā piekrauta galda un lūdz, lai ēd un dzer, cik sirds saņem. Jo zināms, ja šos viesus labi nemielo, tad jēri un kazlēni visi klibos. Labi izmielots gāžas viss meitu tracis atkal projām uz citām mājām un taisa tur tādus pašus godus. /No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par dieva valstības lietām." 1852. IV. Aizliegts izd./

Līdz Metenim bijis jābeidz linus vērpt un jāsāk aust. Ja kur nebija lini novērpti un puiši vēl kur atrada kādu kodaļu, tad to uzdūra uz apiņu mieta, kuru atkal uzlika uz malkas grēdas jeb rijas jumta, lai nāburgi redz, kā arī lai nākošajā gadā aug gari lini. /J. Rubenis, Ērgļi./

Jautras un simboliskas nodarbes:

Meteņa vakarā dzen lietuvēnu. Viens uzkāpj uz piedarba augšas, vai kūts, kur zirgi stāv, paņem pātagu un ķipī vai spainī ūdeni un kādas bērnu spēles lietiņas. Otrs apakšā tur maisu, kurā bērni ielīduši un gaida lietuvēna dāvanas. Tad augšējais sāk pleitēt ar pātagu, met spēles lietiņas zemē un beidzot uzlej bērniem ūdeni sacīdams, ka lietuvēns projām skriedams esot uzmīzis. Tā dara, lai lietuvēns zirgus nejājot. /A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

Veci ļaudis stāstīja, ka Meteņa dienā lietuvēns no istabas augšas metot dāvanas. Kad kāds gribēja lietuvēnu redzēt, tad viens paslēpās istabas augšā ar ūdens spaini un meta bērniem šādus tādus niekus zemē, bet kādam pieaugušam cilvēkam, kas arī atnāca skatīties, uzlēja ūdeni. /P. Š., Rauna./

>>>>>>>>>III<<<<<<<<<

Kā tad Aizgavēnis tika svinēts pie mums, Andrupenes pusē?

Aizgavēnis nepārprotami saistīts ar katoliskajām tradīcijām un vienmēr ticis pakārtots baznīcas kalendāram, kur atzīmējamā diena vienmēr bijusi mainīga. Pēdējos gadu desmitus Aizgavēnis Andrupenē nereti tika atzīmēts, lai cik zīmīgi nebūtu, ar pensionāru jeb senioru vakariem. Tad tika pulcēti visi pagasta vecākā gada gājuma ļaudis. Viņiem tika klāts galds, sniegts koncerts un veltīta uzmanība.

No vecāka gada gājuma cilvēku atmiņām:

-  “Aizgavieņī mekļā leluokū kolnu, kur ar zyrga rogovom laist. Myusu laikūs beja daudzi snīga. Tān nav tik daudz”.

- "Ar zyrga rogovom laide nu kolna. Par tū, ka zyrga rogovuos vaira ļaužu var saleist."

-  “Daudz iede traknus iedīņus. Gali, bet vysu traknu. Blīnus mozuok, tūs iede staraveri Masļenicā”.

-  “Ieda daudz galis, kab naastu leidz Leldīnei”.

-   “Pyrms gavieņa vīnmār beja lelys večerinkys, daudz cylvāku. Visi doncova”.

-   “Golvonais beja labi paēst i padoncuot. A kod jou pec pusnakts, saimenīks dzyna – “Ōrā,ōrā!!! Nakrišķūņi! Gavieņs suocās!””.

-    “Kod gavieņs suokās, mozim bārnim pec tam stuostejuši, ka gaļi nūzoguši zagļi”.

Informāciju apkopoja
Evija Maļkeviča-Grundele
Biedrība “Teira Latgolys muoksla”,
Muzeja “Andrupenes lauku sēta” novadpētniece

Izmantotie avoti:

- Aglonas folkloras kopas “Olūteņš” praktizētās un pierakstītās dziesmas.
- Auns, O.T., Latviešu tautas dzīvesziņa 5 – Gadskārta, Izdevniecība “Zvaigzne”, Rīga, 1993. gads.
- Dibovska, J., Masļeņica – austrumslāvu lielie izēšanās svētki, Rubrika Mājas, Svētki, Portāls LA.LV, 2021. gads, https://www.la.lv/maslenica-austrumslavu-lielie-izesanas-svetki
- Grīns, M., Grīna, M., “Latviešu gads, gadskārta un godi”, Izdevniecīna “Everest”, Rīga, 1992. gads.
- “Lielā gavēņa laiks”, Rīgas Arhidicēzes portāls, 2014.08.14., https://katolis.lv/liela-gavena-laiks/
- Jansons, J.A., “Latviesu masku gājieni”, Folkloristikas bibliotēka, Izdevniecība “Zinātne”, Rīga, 2010. gads.
- Medne, I., Zelta ciba ezerā, Latviešu tautas dziesmas, Izdevniecība “Sprīdītis”, Rīga, 1996. gads.
- Mellēna, M., Muktupāvels, V., Spīčs, E., Irbe, I., Gadskārtu grāmata, Grāmatu apgāds Madris, 2020.
- Mežinieces Ilzes dokumentētās tradīcijas un apkopojums par Aizgavēni.
Opincāne, B., “Jumeit, Čumeit, Raženeit... Senču ticējumi un būršonas”, Latgales Kultūras centra izdevniecība, Rēzekne, 2000. Gads.
- Opincāne, B., Rūtaļdejas. Spēles. Redaktore Valentīna Unda, Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba Rēzekne, 2000. gads.
- Saprovska, I., Domu ceļos III – Sapratne, atkārtots izdevums ar papildinājumiem, nodibinājums “Māras loks”, 2023. gads.
- Saprovska, I., Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā, nodibinājums “Māras loks”, apgāds “Manojums”, 2013. gads.
- Šmits, P. «Latviešu tautas ticējumi» IV sējumi (1940-1941), Ticējumi – Aizgavēnis, Meteņi, Pelnu diena,  Latviešu valodas resursi, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija, http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/
- Ūdre, S., “Kas ir aizagavēt i Aizgavieņs?”, Portāls “LaKuGa”, 2020.02.24., avots: https://www.lakuga.lv/2020/02/24/kas-ir-aizagavet-i-aizgaviens/.