Ieskats linu dvieļu vēsturē

Lini tiek uzskatīti par visvairāk izmantoto vietējo izejmateriālu audumu ražošanai Latvijā. Latgalē vēl 20.gs. sākumā vienas ģimenes patēriņam izsēja 10 mārciņas linsēklu. Visa gadsimta garumā apmēram trešā daļa tīrumu bija aizņemta ar linu sējumiem.  Pēc linu apstrādes linu vērpšanu veica gan zemnieku ģimenes sievietes, gan deva labām vērpējām – amatniecēm, gan, sākot ar 20.gs. 30. gadiem, sastrādāja fabrikā. Dvieļu un palagu aušanai parasti izmantoja smalko pakulu dzijas. Pirms linu diegu lietošanas aušanā, tos īpaši sagatavoja. Aužamo materiālu mazgāja, balināja, krāsoja, smitēja (apstrāde ar linsēklu novārījumu) un vajadzības gadījumā arī uzglabāja satītu šķeterēs. Smitētie un noaustie audekli nereti bija ar spīdumu, kas atgādināja ledu. Tas netieši aprakstīts arī tautasdziesmās.

Moza muna ļaùdaveņa
Kai tei syla vòvereite;
Ka jei aude audakļeņu
Kai tùs lada gabaļeņus.

                                          /LFK, LD Nr. 7336-2, Ludzas apriņķis,  Malnava (Kārsavā)/  

Pēc noaušanas audums tika mazgāts, klapēts un balināts, lai padarītu to mīkstāku. Ja aužamais materiāls tika gatavots no rūpnieciski gatavotiem linu diegiem, tad to papildus nebalināja. To tūlīt pēc noaušanas varēja apstrādāt, izšūt vai aptamborēt.

Dvieļi – ručņiki, abrusi, rocenīki

Eiropā dvieļus kā īpašu tekstilizstrādājumu sadzīvē vispirms lietojušas priviliģētās ļaužu kārtas, zemnieku vidū tie ienāca, domājams, tikai sākot ar 17.gs. Latviešu apdzīvotajās teritorijās Latvijas lielākajā daļā izplatītākais nosaukums dvielis, domājams ar muižas ļaužu starpniecību pārņemts no vidus un lejas vācu “dwelle”, savukārt Dienvidlatgalē abruss no poļu “abrys”. Latgalē 19.gs. dzimuši cilvēki dvieli mēdza saukt par ručņikiem, savukārt pēc Pirmā pasaules kara aktualizējās vārds dvielis, ko Ziemeļlatgalē lietoja arī senāk. Krāslavā un Asūnē tika minēti rocenīki. Tomēr katrā novadā un pat sētā vārds un tā skanējums varēja atšķirties.

Dvieļu veidi