Ieskats muzeja mājas ēkas un Podnieku dzimtas vēsture
Atzīmējot muzeja “Andrupenes lauku sēta” 20. gadadienu, aicinām iepazīt ceļu, kā autentiskās muzeja ēkas nonākušas no Libiņu sādžas līdz Andrupenes pakalnam, kļūstot par plaši atpazīstamu un iecienītu muzeju vietējā un plašākā mērogā.
Fotogrāfijas: pa labi - muzeja dzīvojamā māja Libiņu sādžā pirms pārvešanas, pa kreisi - bijušais mājas saimnieks Ignats Podnieks (foto: muzeja "Andrupenes lauku sēta" kolekcija)
Ieskats muzeja mājas ēkas un Podnieku dzimtas vēsture
Podnieku ģimene ieguva zemi Libiņu sādžā 1927.gadā, kad tika īstenota jaunizveidotās Latvijas valsts agrārā reforma ( 1920.-1937.) Latvijas agrārās reformas būtība bija muižu zemju, ēku, inventāra un lopu atsavināšana un zemes, ko ieskaitīja Valsts zemes fondā (VZF) sadale bezzemniekiem un sīkzemniekiem.
Tajā laikā Podnieku ģimenē bija 6 bērni un māte, tēvs bija miris. Ģimene sāka zemes iekopšanu, līdumu līšanu un ēku celšanu. Pirmā tika uzcelta dziļā kūts ar augstiem akmens pamatiem, lai varētu izmitināt lopus- galveno iztikas avotu. Bērni auga, strādāja un arī mācījās, jo šajā laika Andrupenes pagasta bija 6 skolas. Ģimenei tuvākā bija Mūrnieku ( Myurinīku) sākumskola. Kad bērni izauga , visi devās savā lielajā dzīvē, bet dzimtas mājā palika māte, dēls Ignats (1914.-2000.)un meita Salomeja(1912.-1995).
Podnieku dzimta sāka saimniekot savā zemē Latvijas pirmsākumos, izdzīvoja padomju varas laikus, un sagaidīja Latvijas atjaunošanu 1991.gadā. Ģimene vienmēr bija strādīga un viesmīlīga. Lielajā mājā uz divi gali esot notikušas večerinkas, kāzas, kristības. Grūtajos 20.gadsimta 50.-60.gados Podnieku mājā dzīvoja arī krustmeita. Zīmīgi, ka Ignats bija draugos ar slaveno podnieku Adamu Kāpostiņu no Pušas.
Liktenis tā iegrozījās, ka Ignats palika viens lielā mājā, tālu no pagasta centra, taču nezaudēja darba tikumu un optimismu. Viņš bija labākais alus darītājs pagastā, mācēja izgatavot mucas, grābekļus un citus darbarīkus. Jau sirmā vecumā viņš ierādīja alus darīšanas amatu zinātkāriem pagasta jauniešiem – Igoram Krilovam, kaimiņam Viktoram Kiselevskim un Andrim Beitānam.
Kad spēka dzīvot vienam Ignatam vairs nepietika, viņš pārvācās pie dēla uz Maltu. 1999.gadā pagasta padome nopirka no viņa māju un klēti, kuras tika pārvestas uz Andrupeni un kļuva par pamatu muzeja ēku kompleksam. Pie muzeja mājas un klēts ir oriģinālie šķelto akmeņu sliekšņi, kuri arī atvesti no Libiņiem. Dzimtas māju vietā palika dziļā akmens, kleķa kūts.
Fotogrāfijas: Muzeja "Andrupenes lauku sēta" celšana, 2000.g. (foto: muzeja "Andrupenes lauku sēta" kolekcija)
Muzejs tika celts no 1999.gada 29.jūnija līdz 2000.gada 23.jūnijam, kad tika atvērts apmeklētājiem. Diemžēl Ignats nesagaidīja savas mājas otro dzimšanas dienu, jo devās viņsaulē 2000.gada 28.februārī.
Viņa piemiņa muzejā “Andrupenes lauku sēta” tiek turēta augstā godā. Ar laiku pat izveidojušies teicieni, ka pats Ignats dod svētību kāda projekta vai ieceres īstenošanai, ja tas veiksmīgi tiek paveikts muzeja teritorijā. Daži atkal teic, ka Ignats reizēm apciemo savas jaunās mājas – muzeju –, jo nereti dzirdami dīvaini trokšņi dzīvojamajā mājā tā, it kā kāds uzmanīgi kāptu pa kāpnēm.