Lineni, muni lineņi, zalta pūga galeņā...

Fotogrāfija: muzeja "Andrupenes lauku sēta" ekspozīcija, foto: Ilze Pauliņa

IESKATS LINU APSTRĀDES PROCESĀ

Latvijas teritorijā linus audzēja jau ap 2.- 4. gs., taču senajās civilizācijās  (Ēģiptē, Asīrijā) tie pazīstami jau vismaz 4000 gadus. Lini bija viena no svarīgākajām tehniskajām kultūrām, kas kalpoja ne vien tekstila un virvju ieguvei, bet arī eļļas gatavošanai. No šķiedras liniem var pagatavot kā smalkas mežģīnes, tā arī izturīgus un funkcionālus audumus saimniecībai.

Sējas linus, atkarībā no to izmantošanas veida, iedala divos apakštipos — eļļas un šķiedras lini. Šķiedras lini ir mērena un mitra klimata augs. Tos sēj siltā laikā. Mēdz teikt, kad kadiķis putekšņos, tad jāsēj lini. Lini zied jūnijā, jūlijā. Skaidrās, siltās dienās tie uzplaukst ap plkst. 6 no rīta un ap plkst. 10 jau vainaglapas nobirst. Vēsā un mitrā laikā ziedēšana ieilgst līdz pusdienlaikam.

Augusta otrajā pusē un septembrī, kad linu lauki kļūst zaļgani dzelteni, stiebriem nokrīt apakšējās lapas un pogaļas kļūst dzelteni brūnas, var uzsākt linu novākšanu. Sēklas pogaļā nogatavojas augustā, septembrī. Linu apstrādes process ir ļoti laikietilpīgs. Agrāk tajā bija iesaistīti gandrīz visi ģimenes locekļi.

LINU PLŪKŠANA

Darbus sāka sausā laikā pēc brokastīm, kad rasa izžuvusi. Katra plūcēja aizņēma savu baru – 7 soļus platu joslu. Noplūktos linus skaitīja pa saujām (latg. saive). Kūlīšus (latg. kiuļs) pārsēja ar linu šķipsniņu un meta tur pat zemē vai lika statiņos (latg. stots). Ja linus atstāja uz lauka vairākas dienas, tad kūlīšus krāva gubās (latg. kopona). Viena strādniece dienā varēja noplūkt ap 500 – 600 saujām linu.

ATMIŅAS PAR LINU PLŪKŠANU
No M.Stepiņas atmiņām (dz.1933.gadā Grišānos), pierakstīts 2016.gada maijā Andrupenes pagasta Mariampolē:

“Lynus var pliest ar sakni. Bet mes lynus pļovem ar sierpi. Pajem saivi, jam storp pierstim, lai leluoka saive, tur i plieš ar sierpi. Vīnā kiulī saīt ap 5 saivis. Kiuļus lyka stotūs. Vīnā stotā ir 10 kiuļi. Stotu līk stuovus, kai molku ugunskurā, salīk 9 kiuļus ir dasmitū līk capurī i aizlauž. Kod vysu lyka vešonai, lynus lykom koponuos.”

1 kiulis – 5 saivis
1 stots –  10 kiuļi
1 kopona –10 stoti

ATPOGAĻOŠANA
Noplūktos linus sanesa vai saveda vienkopus un tiem nocirta jeb nosukāja (nobraucīja, atsita) pogaļas. Pogaļu sukas bija cieti koka dēlītim cauri izdzīti 7 – 15 naži. Koka dēlītis piestiprinātas pie trijkāja vai zemē ierakta staba, sānos reizēm bija piestiprināta izkapts ar asmeni uz augšu. Latgales austrumu daļā nereti bija sastopams arī cits atpogaļošanas veids – lini tika iestiprināti staklē un nosukāti ar suku. Uz izkapts apcirta tikai pašu kūļa tievgali. Linu sauju caur nažiem vilka tikai no augšas uz leju, lai nebojātu tievgaļa šķiedru.

POGAĻU ZĀRDOŠANA

Nosukātās pogaļas lika kaltēties zārdos. Visbiežāk tie bija zedeņu zārdi, kas gatavoti no zarainām kārtīm, ko rindā soļa attālumā sasprauda zemē. Lai izkaltušās pogaļas nebirtu uz zemes, zem zārda visā tā garumā lika vairākas kārtis vai plēstus kokus, ko pārklāja ar garkūļu salmiem. Zārdus vienmērīgi piekrāva visā garumā un augstumā. Ja pogaļas bija ļoti smalkas un bez stiebriem, tad pēc katras pogaļu kārtas lika kārtu sakapātu salmu. Linsēklas kaltēja 3 – 5 nedēļas, tad kūla ar spriguļiem vai kuļmašīnu.

MĒRCĒŠANA

Pēc pogaļu nociršanas linus veda mērcēt, visbiežāk uz linu mārku. To parasti ierīkoja pļavu un ganību malās vai vietās, kur sakrājās lietusūdens. Ūdens mīkstināšanai vairākas nedēļas pirms linu mērcēšanas mārkā iegāza kādu vezumu kadiķu, zirgu mēslu vai pelnu. Linus mērcēja aptuveni 2 nedēļas, lai rūgšanas procesā mīkstinātu auga koksnes apvalku. Pēc mērcēšanas linus balināja jeb tillināja (atsēja kūļus un stiebrus izklāja plānā kārtā uz zemes), pakļaujot saules un vēja iedarbībai, tad veda uz riju kaltēt uz ārdiem pēc iespējas bez dūmainas malkas, jo uzskatīja, ka dūmi liniem kaitīgi un ietekmē to kvalitāti.

MĪSTĪŠANA (latg. PAISEIŠONA)

Pēc kaltēšanas linus mīstīja (latg. paiseja) – salauzīja un no šķiedras atdalīja koksnes apvalku, ko mēdza dēvēt arī par kauliem. Ņēma linu sauju un lika zem mīstīklas celātavas jeb vāka, vairākas reizes viegli uzsita, velkot linu sauju no viena gala uz otru. Atkārtoja vairākas reizes, līdz linu sauja saļima un no tās sāka atdalīties spaļi (salauzītā auga koksne). Vēlāk vienkāršās mīstīklas, ko varēja pagatavot jebkurā saimniecībā, nomainīja linu mīstāmās mašīnas, kuru darbināšanai vajadzēja vismaz divus cilvēkus vai zirgu. Pēc mīstīšanas linus dažas dienas turēja kaudzē, atlaidināja un tad kulstīja.

KULSTĪŠANA

Kulstīt linus nozīmē atdalīt palikušos spaļus no šķiedras. Tas bija smags un putekļains darbs, ko parasti darīja vīrieši. Līdz 20.gs.sākumam to darīja ar 2 darbarīkiem – brauktuvi (kulstāmo nazi) un kulstīklu (kulstāmo galdiņu). Kulstāmais nazis parasti bija plāns, cieta koka (oša, ozola, egles) dēlītis ar rokturi. Savukārt kulstīklu parasti iztēsa no viena koka, atstājot zarus vai saknes kā atbalstu, vai arī dēli stāvus iestiprināja koka pamatnē. Kulstot nelielu linu sauju uz kulstīklas, linus ik pa laikam ar kulstāmo nazi izšķirstīja, izkulstot tās vietas, kur vēl palikuši spaļi. Izkulstītās linu saujas pārsēja ar auklu un salika kaudzēs līdz pārdošanai vai sukāšanai. Ar 19.gs. 90. gadiem turīgāko zemnieku saimniecībās sāka lietot kulstāmos ratus.

SUKĀŠANA

Sukāšana bija nozīmīgs darbs pirms vērpšanas, ko veica ar susekli jeb linu sukām. Senākiem susekļiem zobi bijuši no koka, vēlāk, ap 19.gs. – ar kaltām naglām, savukārt ar 20.gs. – no fabrikā gatavotām naglām. Linus parasti sukāja sēžot, turot susekli slīpi un piespiežot to pie zemes, dažkārt arī stāvus, piesienot susekli pie sola, krēsla vai uz galda. Ņēma vairākas linu saujas, aptina ap roku, tad sita pret susekli un vilka vienā virzienā, mainot galus, lai izsukātu no abām pusēm, kā arī vidus daļu. Sukātos linus dalīja 3 kategorijās, kur katru no tām izmantoja saviem mērķiem – rupjākos (galenes) maisu audekliem un virvēm, smalkākās pakulas – linu audumam, un linu šķiedru – smalkiem audekliem. Nereti lietoja 2 veidu sukas – ar retajiem zobiem un smalkiem zobiem, līdzīgi kā vilnas kāršanai.

VĒRPŠANA

Vērpšanai ņēma labi izsukātu, satītu linu šķiedru, smalkās pakulas vai galenes. Pēc vajadzības tos vēlreiz pārsukāja mazākos susekļos un veidoja grīstes. Linu šķiedras sauju reizēm sasēja vienā galā, tad uzsēdināja uz kupolveidīgas formas, izretināja pa apli, lai šķiedra ar šķiedru pēc iespējas krustotos pa diagonāli, tad atkal saņēma, lai vērpjot smalkos diegus linu šķiedra labāk turētos kopā. Linu diegu vērpšanai izmantoja vērpjamo ratiņu, senāk – arī vārpstiņu.

GATAVOŠANĀS AUŠANAI

No linu šķiedras iegūtais diegs ir gluds, izturīgs, ar spīdumu, taču grūtāk balināms un krāsojams, nekā vilna vai kokvilna. Balinātus linu diegus velkos nelietoja. Lai iegūtu dažāda biezuma un izturības linu diegus, tos šķeterēja. Pirms linu diegu lietošanas aušanā, tos īpaši sagatavoja. Senāk linu pakulu tīšanai, kā arī velku vilkšanai lietoja vīvuļu (neliels koka stienītis ar caurumu un svilpei līdzīgiem iegriezumiem), kas nodrošināja vienmērīgu pavediena nostiepumu. Aužamo materiālu mazgāja, balināja, krāsoja, smitēja (apstrāde ar linsēklu novārījumu) un vajadzības gadījumā arī uzglabāja satītu šķeterēs. Šķeteru tīšanai izmantoja divu veidu tītavas – uztinamās un notinamās.

AUŠANA

Aušana ir garš un sarežģīts process, kura rezultātā sapin divas pavedienu sistēmas, veidojot linu audeklu. Agrāk stelles (latg. stōvi) bijuši gandrīz katrā mājā. Stellēs nospriego velku pavedienus, lai starp tiem varētu aust audu pavedienus. Velku pavedieni ir diegi, kas tiek vertikāli uztīti uz stellēm un uztur aušanas spriegojumu. Savukārt audi ir horizontālie pavedieni, kas tiek austi pa augšu un pa apakšu velku pavedieniem. Audu pavedieni veido rakstu noaustajā darbā.

AUDEKLU BALINĀŠANA

Neapstrādāts linu audums ir pelēcīgs un raupjš. Lai to padarītu baltāku, pastāv vairākas metodes. Pirmkārt, to labi izmazgā un izsit, lai tas kļūtu mīkstāks un vijīgāks. Balināšanai un mīkstināšanai visbiežāk lietoja pelnu ūdeni jeb sārma šķīdumu (lapu koku pelnus aplej ar ūdeni, nostādina, nolej un pavāra, kamēr atdalās nogulsnes un šķidrums top dzidrs, atkal nostādina un nokāš). Audumus atšķaidītā pelnu ūdenī atstāja nostāvēties arī ilgāku laiku. Vēl viena balināšanas metode bija audeklu balināšana saulē, īpaši uz baltas sniega kārtas februārī un martā, kad saules gaisma ir viskodīgākā.

Dažas latgaliešu tautasdziesmas par liniem

Informācijas sagatavošanā izmantotie avoti:

- Kuplais, M., “Linu apstrādes darbarīki”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs,
Rīga, izdevniecība “Avots”, 1985. gads,

- Latviešu folkloras krātuve , Krišjāņa Barona Dainu skapis, avots: https://dainuskapis.lv/meklet/lini,

- “Sējas lini”, Brīvā enciklopēdija “Vikipēdija” avots: https://lv.wikipedia.org/wiki/S%C4%93jas_lini?fbclid=IwAR35iaKPlha2xUDQQiLO74fL1ZhPEAyQb8P-7iarKrSf9blofZdW5KbWPXE#,

- Šterna, M., “Aušana”, Lielupes izdevniecība, Jūrmala, 2014.gads,

- Waltin, J., “Flax processing”, informatīvs video par linu apstrādes procesu, 2018.gada 1.septembris, avots: https://www.youtube.com/watch?v=2_ToT0dxX-g